stāsts pt. 3

Vēljoprojām esmu tas pats - sliktais cilvēks No manis labāk nevajag ņemt kādu piemēru Gribās vienmēr visu darīt, bet - sanāk, ka vienmēr Viss tiek salauzts uz pusēm un nevar to vairs salikt vietām Pie sevis domāju, ka esmu nedaudz labāks Bet citu cilvēku barā es jūtos nedaudz savāds Saku šito, saku šo, viņi mani nesaprot Savā valodā es shēmoju kā visu paskaidrot Dažreiz uznāk brīži, kad es gribu darīt pāri sev Skatos savā spogulī un vairāk nepazīstu sevi Draugi skatās acīs, saka - kas ir noticis ar tevi? Es nemaz nezin... Katru nakti raudu, jo es nespēju sev vairs noticēt Blakus guļ vēl draudzene, kuru negribu pazaudēt Viņas dēļ es beidzu pisti narenes un visu Bet man sajūta, ka drīz vien palikšu ar pliku dirsu, jo es Nespēju sevi savaldīt, kad mums ir abiem grūti Runāju kā idiots, un uzvedos kā būtu stulbs Gribēju kā labāk, bet, bļa, sanāca ka vienmēr Asaras pa grīdu, kad es sēžu četrās sienās Es zinu, ka pie visa esmu vainīgs Ar asarainām acīm rakstu šito dziesmu naktī Es vienkārši gribu, lai viņa ar mani jūtās laimīga Bet es pats sev roku bedri ar cerību ka labāk paliks Mana vieta nav zem jumta, mana vieta ir'a kapā Ne reizi cilvēks nav teicis, ka man šeit kautkas sanāk Mani draugi mani nomelno un sak', lai eju malā Labprāt dzīvotu kāda laimīgāka cilvēka ādā Es mīlu savu draudzeni, es mīlu savu tēti, savu mammu Es nebrīnos, ja es jau viņiem esmu zajebal Man vairs nav ko pateikt Tāds ir mans stāsts, tāds ir mans stāst