Balāde par viņu un viņu

No rīta mazā gaismiņā Viņš viņai saka: Viss! Bet viņa viņu pierunā, Un dziesma tālāk ris. Bet vēl pēc brīža zināma Viņš saka: Iet nu ļauj! Bet viņa viņu pierunā Un stingri, vingri skauj. Bet vēl pēc kāda laiciņa Viņš pieceļas un teic: Es kādreiz atkal atnākšu, Bet viņa saka: Beidz! Mēs zinām, kas tur notika, Bet tas jau nav vēl viss, Pēc nedēļas viņš atgriezās, Un dziesma tālāk ris. Viņš atnāca un klauvēja, Bet durvis bija ciet. Un skaidri dzirdēt varēja, Ka iekšpusē kāds dzied. Tā bija ļoti zema balss, Kas iekšā dziedāja, Šī zemā un šī rupjā balss - Tā viņu satrauca. Viņš palēcās un ieskrējās, Un durvis izgāza, Un to, kas iekšā dziedāja, Uz vietas nodūra. Un viņa viņam pieglaudās Un neteica neko, Jo bija nakts un naktī jau, Kā zināms, visi zog. Jo bija nakts un naktī jau, Kā zināms, visi zog. Jo bija nakts un naktī jau, Kā zināms, visi zog.