Fatamorgana

Līst lietus un Parīzes ielās Mans sapņu ormanis zvana. Es zinu, ka pilsētā šajā, Es zinu, ka pilsētā šaja, Ir meitene Fatamorgana. Es vedu tai nozagtas rozes, Aiz stūra glūn greizsirdīgs Pāns. Un jūtu, ka manī sāk smieties, Un jūtu, ka manī sāk smieties, Jeseņina huligāns. Un tomēr šais smieklos ir drudzis, Pat sabīstas ragainais Pāns. Un stundas, kā šaudīgas zivis, Un stundas, kā šaudīgas zivis, Rij milzīgs, melns pelikāns. Ak, saki, jel, važoni vecais, Cik ilgi vēl atlicis braukt? Es zinu, ka liktenim manam, Es zinu, ka liktenim manam, Šo meiteni neatsaukt. Tad važonis pasmaida lēni Un saka: ""Vai nebūs jau gana? Tev, apmātais, līdz visu mūžu, Tev, apmātais, līdz visu mūžu Iet meitene Fatamorgana"".