Parīziešu dzīru dziesma

Aiz deviņiem kalniem, aiz deviņām jūrām, Dzīvoja reiz bagāts karalis. Man bij' manas skrandas, tev jau nebij' vairāk - Aiz deviņām jūrām bija viss. Kādā jaukā dienā, tad, kad apnīk dzīvot, Karaļnama krastā kāpu es. Atpakaļ, kad braucu, man bij' līdzi meiča, Sēdoša uz vīna mučeles. Brāļi, mani mīļie, ejam visi reizē Labumus pret skrandām iemainīt... Mani mīļie brāļi, mūžam cietie pauri, Kad jums kaut ko varēs iestāstīt? Skrandas kā jau skrandas, lai gan ļoti mīļas, Vienreiz tomēr vajag sainī tīt. Iziet zaļā laukā, paskatīt, vai nevar Tās pret kaut ko labu apmainīt. Tā mēs braucām, kamēr atgriezāmies mājās, Atceros, jums saulains tapa vaigs. Negribējās ticēt, tomēr no šīs dienas Mūsu labā strādāt sāka laiks. Kopš tās jaukās dienas, apskāvuši meičas, Mūsējie uz vīna mucām brauc. Karalis gar jūru aiz deviņiem kalniem Žēlā balsī klaigā Tas nav ļauts! Kopš tās jaukās dienas, apskāvuši meičas, Mūsējie uz vīna mucām brauc.