Naktstaureņi

Pusnaktī Uz karstām oglēm dejas Pusnaktī Zied matos orhidejas Pusnaktī Kad raganiski smejas Mūsu acis runā, klusējot Vilinot, vilinot Vārdu nav Vien medus lūpās vairāk Vārdu nav Vien uguns kvēlo kairāk Vārdu nav Kūst ledus arvien straujāk Nakts tīklos sirdis apmaldās Nemanot, nemanot Nezinu, es nezinu kā Lai no uguns Tevi pasargā Nezinu, es nezinu kā Lai no manis Tevi pasargā Naktstaureņi skrien Skrien un sadeg, skrien un sadeg Dejā pēdējā Skrien un sadeg, skrien un sadeg Naktstaureņi skrien Skrien un sadeg, skrien un sadeg Kaislē kvēlojot Sadeg, lidojot Šī ir viena no tām karstajām, mitrajām naktīm Kurās jūs parasti uzdodat takti Liekot mūsu kājām ceļgalos ļodzīties Elpai krūšu līmenī nemanot apstāties Spalviņām uz mūsu rokām sacelties (Tu esi Fenikss, kas laistās man pelnos) Acīm aizvērties, lūpām pavērties (Starp Tavām lūpām sārts mēness dzimst) Sirdīm nevaldāmā ritmā ieskrieties (Starp sarkanām un baltām zvaigznēm palagos melnos) Jā, tam nav iespējams pretoties (Gultā, kurā ik nakti kāds naktstauriņš mirst) Aizejot Nakts smaida noreibusi Aizejot Nakts nozog Tavu pusi Aizejot Nakts ietin mākonī Karnevāla pelnus purpura Mākonī, mākonī Nezinu, es nezinu kā Lai no uguns Tevi pasargā Nezinu, es nezinu kā Lai no manis Tevi pasargā Naktstaureņi skrien Skrien un sadeg, skrien un sadeg Dejā pēdējā Skrien un sadeg, skrien un sadeg Naktstaureņi skrien Skrien un sadeg, skrien un sadeg Kaislē kvēlojot Sadeg, lidojot Naktstaureņi skrien Skrien un sadeg, skrien un sadeg