Ikkatru reiz`

Viens skrien pa kaltētām ielām Cenšas uguni kurt Mokās no orgona mielām Mācās, kā mākoņus stumt Es stāvu lielceļa priekšā Uz to kalnu viens ved Nav vērts atgriezties biežāk Un pret to sauli tik skriet Ikkatru reiz`, kad klusums neapklust Es nevaru pat pērkonu apkārt just Lai tas rod manī vēlmi tālāk zust Daļu atdot saulei, lai aizplūst Ikkatru reiz`, kad klusums neapklust Es nevaru pat pērkonu apkārt just Lai tas rod manī vēlmi tālāk zust Daļu atdot saulei, lai aizplūst Mans prāts atpūsties nevar Katra doma to māc Plejādes gaismas to satver Un skaļi orķestris sāk Viscaur izmircis esmu Tomēr tuvāk man nāc Izjust to dvēseles gaismu Ko atspīd pilnmēness nakts Ikkatru reiz`, kad klusums neapklust Es nevaru pat pērkonu apkārt just Lai tas rod manī vēlmi tālāk zust Daļu atdot saulei, lai aizplūst Ikkatru reiz`, kad klusums neapklust Es nevaru pat pērkonu apkārt just Lai tas rod manī vēlmi tālāk zust Daļu atdot saulei, lai aizplūst Ikkatru reiz`, kad klusums neapklust Es nevaru pat pērkonu apkārt just Lai tas rod manī vēlmi tālāk zust Daļu atdot saulei, lai aizplūst Ikkatru reiz`, kad klusums apklusīs To gulbi un pērkonu atvedīs Vienmēr tur gaisā ātri pazudīs Daļu atdos simtiem, lai esi brīvs